Kino

Atpakaļ

Filmu montāžas režisores Margaritas Surdeko 95 gadu jubilejas un Filmu mākslinieka Gunāra Baloža 85 gadu jubilejas kino sarīkojums

Mazā zāle

Latvijas Kinematogrāfistu savienība aicina piedalīties

Kino sarīkojumā trešdien, 29.maijā plkst 18:00  kinoteātra "Splendid palace", Mazajā zālē, kas veltīts
Filmu montāžas režisores Margaritas Surdeko 95 gadu jubilejai
Filmu mākslinieka Gunāra Baloža 85 gadu jubilejai

Ieeja brīva

Programmā:
Režisora Jāņa Streiča un kostīmu mākslinieces Skaidras Deksnes ievadvārdi par jubilāriem.
Tikšanās ar jubilāriem, stāstījumi un apsveikumi.
Spēlfilma „Kad lietus un vēju sitas logā” 1967.,m/b, 86’, Rīgas kinostudija, režisors Aloizs Brenčs, operators Henrihs Pilipsons, mākslinieks Gunārs Balodis. Lomās Harijs Liepiņš, Eduārds Pāvuls, Lilita Ozoliņa, Uldis Pūcītis, Artūrs Dimiters un citi

Izcilajai filmu montāžas režisorei Margaritai Surdeko - 95, (dz.27.05.)
Montāžas režisores Margaritas Surdeko jaunība ģeogrāfiskā ziņā bijusi diezgan plaša. Vecākiem, kuri nāk no Valmieras, meita piedzima Maskavā, vēlāk tēva diplomātiskā dienesta dēļ Margarita labās skolās gājusi Vācijā un Holandē, bet Latvijā atgriezusies pēc Otrā pasaules kara. 1955.gadā sāk strādāt Rīgas kinostudijā, pirmais darbs kā montāžistei ir Aloiza Brenča spēlfilma Līdz rudenim vēl tālu (1964), bet par pilntiesīgu montāžas režisori viņa kļūst 1972. gadā Jāņa Streiča filmā Vālodzīte. Kopš tā laika Margarita Surdeko montējusi gandrīz visas Streiča filmas, arī Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), Teātris (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), Svešās kaislības (1983), bet strādājusi arī ar citiem režisoriem, piemēram, Gunāru Piesi filmā Pūt, vējiņi! (1973). Tās ir mūsu klasikas zelta fonda filmas! Kopš 2007.gada saņem Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju - par izcilu devumu kultūrā. Novēlam nākamreiz kopā svinēt 100!

Izcilajam fimu māksliniekam Gunāram Balodim – 85,   (dz. 29.05.)
Gunārs Balodis, kurš dzimis Cēsīs, galdnieka ģimenē, un apsolvējis institūtu VVKI 1960.gadā, (kopā ar Uldi Pauzeru), ir viens no Latvijas pirmajiem profesionālajiem kino māksliniekiem. Šī brīža izpratnē - viens no kino klasikas veidotājiem – tās pīlāriem. Tā ir atēla kvalitāte, telpiskums, dramaturģijas vizuālā interpretācija, gaismēnu spēle un koloristika, sākot ar Gunāra Pieša Kārkli pelēkie zied (1961), kurai bija sarežģīts liktenis, režisora A.Gorikera „Cara līgava”, u.c. Baloža nozīmīgie darbi sadarbībā ar režisoru R.Kalniņu – „Es visu atceros, Ričard”( 1966.), mākslinieciskā koncepcija filmai „Piejūras klimats” ( 1974), kuras abas piedzīvoja „plaukta” statusu, un citi nerealizēti projekti. Īpaši ražīgi sastrādājies ar režisoru Aloizu Brenču (Kad lietus un vēji sitas logā (1967), Gaisma tuneļa galā(1974), Liekam būt (1976), Ilgais ceļš kāpās (1981., un PSRS Valsts prēmija u.c.). Kopā veidojis apt 30 latviešu filmas. Kopš 1954. gada piedalās izstādēs. Viņa skices filmām pielīdzināmas patiesiem stājmākslas darbiem ar kultūrēsturisku vērtību.

Kad lietus un vēji sitas logā (1967)
 
Filmas apraksts
Pēc Arvīda Griguļa romānamotīviem. Pirmie pēckara gadi, čekistu cīņa ar mežabrāļiem. Pāri jūrai naktī ierodas Ansis Leinasars, kura uzdevums ir sagatavot Latvijā apvērsumu. Laiks iet, taču uzdevuma izpilde neveicas, rezidentu uz katra soļa sagaida grūtības. Viņa pēdējā cerība ir tikšanās ar mežabrāļiem baznīcā, taču tā izrādās čekistu aplenkta. Apšaudē iet bojā arī Leinasara sakarnieks, un Ansis saprot, ka arī tas bijis čekists.

Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Tālrunis uzziņām: 26440470






















– Drukāt dokumentu